Antīkā viduslaiku un jaunlaiku filozofija

Apskatot filozofijas veidošanos jāņem vērā vairāki apstākļi, kas palīdzēja tai veidoties. Labvēlīgu augsni veicināja sociālā un ekonomiskā dzīve. Sengrieķu sabiedrības pāriešana no agrāras sabiedrības formas uz amatniecību un tirdzniecību. Līdz ar to veidojas jaunas pilsētas - tirdzniecības centri. Par vienu no attīstītākajām kļūst Milēta. Pilsētvalstīs – polisās - izveidojas jauna sociālo attiecību forma – demokrātija (demos – tauta). Polisa kļūst par seno grieķu sociālo kosmoss. Pēc kura līdzības tiek spriests arī par kopējo kosmoloģisko procesu norisi. Līdz ar demokrātiju svarīga kļūst vārda māksla, jo polisu iedzīvotājiem tiek dota iespēja izteikties tautas sapulcēs un aktīvi piedalīties polisas sociālajos un politiskajos procesos un lēmumu pieņemšanā. Spēja argumentēt, rīkoties ar vārdiem un jēdzieniem , kļūst par sengrieķu intelektuālās dzīves formu. Uz šīs bāzes veidojas loģiskās domāšanas pamati.
Filozofijas šūpulis ir grieķu mīts un episki poētiskā literatūra. No mīta un eposa laika gaitā nobriest jaunas izpratnes un skatījuma formas, kas pārtop filozofijā. Tas, ko cilvēks redz kļūst par viņa vienīgo realitāti – iztēle un fantāzija iekļaujas šajā realitātē. Senais cilvēks neredz principiālu atšķirību starp dzīvo un nedzīvo dabu. Mītiskā realitāte cilvēka prātā ir pilnībā saplūdusi eksistenciālo pasauli. Mitoloģiskajā apziņā atklājas domāšanas un pasaules apguves formas. Tālākajā attīstībā notika jēdzieniskās domāšanas veidošanās, kuru mēdz raksturot kā ceļu no mīta uz logosu (loģiku, likumu).
Nākamais priekšnoteikums filozofijas veidošanās procesā meklējams eposos. Homēra eposos Odisejs un Iliāda koncentrēta gadsimtu garīgā pieredze, kā arī iezīmējas grieķu kultūrai un filozofijai raksturīga cilvēka izpratne.…