Atmiņa ir spēja reducēt to, ko esam pieredzējuši. Veidojoties atmiņām, galvas smadzeņu struktūrā rodas izmaiņas – informācijas pēdas nervu sistēmas uzbūvē. Atmiņas pētījumos mūsdienās tiek izmantota galvenokārt informācijas apstrādes teorija, kas atmiņas raksturošanai izmanto terminus kodēšana, saglabāšana un atcerēšanās. Saskaņā ar informācijas apstrādes teoriju :
pastāv vairāki atmiņas līmeņi,
informācijas apstrādes sistēmas kapacitāte ir ierobežota, tādēļ, ja informācijas apjoms ir liels, zināma tā daļa var palikt ārpus uzmanības loka,
pastāv divpusēja informācija plūsma – augšupejošā (ko ierosina stimuls vai fakts) un lejupejoša (ko ierosina atmiņas vai zināšanas)
Ir trīs galvenie atmiņas līmeņi – sensorā atmiņa, īslaika atmiņa un ilglaika atmiņa.
Sensoro atmiņas raksturo :
augsta kapacitāte,
stimulu burtisks atspoguļojums,
ļoti īss iespaida paturēšanas laiks,
Īslaika atmiņas galvenās īpašības :
ierobežota kapacitāte,
informācijas kodēta, parasti verbāla reprezentācija,
īslaicīga informācijas saglabāšanās tajā (lai gan ne tik acumirklīgi kā sensorajā atmiņā).
Īslaika atmiņas saturu mēs apzināmies, taču sensorās atmiņas saturu – nē. Raksturojot īslaika atmiņu, reizēm izmanto divus tās aspektus – saturu un operatīvo telpu.
Ilglaika atmiņas galvenās īpašības ir :
neierobežota kapacitāte,
informācijas dziļa apstrāde un kodēšana vai nu verbālā, vai cita sensorā (tēla) formā.
informācijas augsta noturība pret aizmiršanu.…
