Seno pilsētu nogruvums. Pirmās pilsētas Eiropā radās jau antīkajā laikmetā. Ne tikai Apenīnu pussalā, bet visā Rietumeiropā senie romieši bija izveidojuši centrus ar augsti attīstītu saimniecību un kūltūru. Lielās tautu staigāšanas laikā 4. - 6.gs. tie lielākoties tika izpostīti vai pamesti. Jaunās barbaru tautas nodarbojās ar zemkopību, un dzīve mūru šaurībā tās nevilināja. Romā, kas antīkā laikmeta beigās bija pilsēta ar miljons iedzīvotājiem, pēc barbaru iekarojumiem nebija palicis vairāk par 1000 cilvēkiem. Senajos romiešu centros, kas tika izraudzīti par arhibīskapu un bīskapu rezidencēm, saglabājās lielāks iedzīvotāju skaits. Baznīca prasīja, lai šīs augstās garīgās personas dzīvotu pilsētā. Taču viduslaiku sākumā pilsētas bija nelielas un nenozīmīgas. Var uzskatīt, ka līdz 10.gs. gandrīz visi Eiropas iedzīvotāji bija laucinieki. Zemnieki dzīvoja ciemos, bet valdnieki un augtmaņi – muižās.
Jaunās apmetnes. Ap 10.gs. aina sāka mainīties. Rietumeiropas iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar Lielās tautu staigāšanas laiku, bija vairākkārt pieaudzis. Līdz ar to palielinājās pieprasījums pēc pārtikas, kā arī apģērba, jaunām ēkām un visāda veida precēm. Viduslaikos zemnieki neprata tik intensīvi izmantot zemi kā mūsdienās, tādēļ ražas bija ļoti zemas. …
