Pasakā „Sarkanā puķe” tiek attēlota jauna, ārēji un iekšēji skaista meitene ar līkām, it kā neizveidotām kājām, kas viņu tādēļ norobežo no sabiedrības. Viņai ik dienu pa mazu vārtu sarga lodziņu ir iespēja vērot jaunu princi, kuru viņa iemīl un kas ir vienīgais, ko viņai ir iespēja iepazīt. Viņa uzaug vientulībā, ja neskaita dārznieku, kas viņu „mīlēja ..ar žēlumu”.
Arī pasakā „ Pelnrušķīte” iepazīstam tikumīgu, čaklu, iekšēji un ārēji skaistu jaunieti, taču no sabiedrības viņu norobežo pamāte, likdama strādāt no rīta līdz vakaram. Vienīgā iespēja ir raudzīties pa mazo mājas lodziņu uz zvaigzni, kas līdzinās viņas mirušās mātes acij.
Kā var spriest, abās pasakās ir ne tikai sižetiskas paralēles, bet arī savdabīga bināro opozīciju spēle, kas palīdz izprast daiļdarbu galveno ideju caur konkrētām detaļām un simbolismu. Piem., „augša-apakša”(meitene kāpj pa trepēm, tiekdamās pēc savas laimes virsotnes, kuru nesasniedz; bārenīte raugās debesīs, kur atrodas vienīgie viņas tuvinieki, lai arī fiziski tur nespēj nokļūt, tikai sapņo)kā pretstati norāda uz 2 atšķirīgām pasaulēm, kas, lai arī savstarpēji saistītas, nespēj sniegt vienlīdz pozitīvu iznākumu: „Sarkanajā puķē” tiek norādīts uz nevienlīdzīgo stāvokli sabiedrībā, kas nošķir cilvēkus vienu no otra, radot arī atšķirības vērtību sistēmās, bet „Pelnrušķītē” paspilgtina humānā, ģimeniskā svarīgumu.…
