-
Eiropas klasiskā filosofija
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Antīkā filozofija (Senrieķu un Romas laikmeta filozofija) | 3 | |
| Partiskas un viduslaiku filozofijas pamatorientācijas un galvenās problēmas | 11 | |
| Renesanses filozofija | 19 | |
| Jaunlaiku filozofija | 28 | |
| 18.gs. franču apgaismība | 35 | |
| Klasiskā vāc filozofija | 40 | |
| Izmantotas literatūras saraksts | 49 |
Sengrieķu nopelns pirmām kārtām ir filozofijas kā zinātnes izveidošanās. Filozofija izauga no vēlēšanās izprast apkārtējo dabu, pasauli. Filozofi centās noskaidrot cilvēka vietu pasaulē, viņa eksistences jautājumus. Grieķu filozofijas un zinātnes sākumi radās Mazāzijā joniešu pilsētās un grieķu kolonijās Dienviditālijā un Sicīlijā 7. gs. otrā pusē p.m.ē. Antīkās filozofijas vēsturi var iedalīt šādos periodos:
I.posms - 6. gs.-5. gs. 1. puse pr. Kr. - pirmssokratiskais jeb natūrfilozofiskās un kosmoloģiskās problemātikas posms. Tajā iekļaujas Mīlētas skola, Efesas Hērakleits, pitagoriešu skola, Elejas skola, Empedokls, Anaksagors, Dēmokrits;
II.posms - 5. gs. 2. puse pr. Kr. - sokratiskais posms: interese par cilvēku, viņa apziņu. Šajā posmā iekļaujas sofisti, Sokrāts, sokratiskās skolas;
III.posms - 4. gs. pr. Kr. - priekšplānā izvirzās kosmoloģiskās problēmas (atšķirībā no pirmā perioda šajā posmā kosmosa izpēte tiek veikta topošās filozofiski kategoriālās domāšanas līmenī), objektīvi ideālistiska izpētes metode; par nozīmīgu izpētes priekšmetu kļūst cilvēks (izziņa, tikumība), sabiedrība un valsts. Darbojas Platons un viņa Akadēmija, Aristotelis un viņa Likejs;
IV.posms - 4. gs. pr. Kr.-6. gs. - hellēnisma filozofija. Uzmanības centrā ētiskā problemātika. Agrā, vidējā un vēlā hellēnisma filozofisko skolu darbība. …
Antīkā filozofija (Senrieķu un Romas laikmeta filozofija), Partiskas un viduslaiku filozofijas pamatorientācijas un galvenās problēmas, Renesanses filozofija, Jaunlaiku filozofija, 18.gs. franču apgaismība, Klasiskā vāc filozofija, Izmantotas literatūras saraksts
