Latviešu senči, kā visas zemkopju ciltis, bija saules pielūdzēji. Bez Saules debesīs nebūtu arī dzīvības. Saule ir tikpat kā māmuliņa, vēl vairāk, “bez māmiņas vēl varēju, bez saulītes nevarēju”- tā sacīts latviešu tautasdziesmā . Uzskatus par pasauli latvietis veidoja, visu salīdzinot ar sev tuvo- ar zemnieku sētu, tās kārtību. Tāpat kā zemnieku sētā visu vadīja un kārtoja prasmīga saimniece, arī Saule ar savām meitām, dēliem, dzimtu, saviem darbiem un gaitām bija debesu saimniece.
Saulīte mums vajadzīga arī tad, kad pie debesīm to neredz. Lai saule vienmēr būtu klāt, cilvēks izrotāja ar Saules zīmēm savu māju, apģērbu, dažādus iedzīves priekšmetus un darbarīkus. Saules zīmi var sastapt visu tautu rakstos. Visbiežāk to attēlo kā apli vai riteni- ratu, jo saulīte allaž rit.
Saule ir zemkopju tautām svarīga dievība, tā ir kā māte – sildītāja, žēlotāja. saulei rietot, Senči uz brīdi pārtrauca darbu. Šis brīdis ir “svēts vakariņš ”.Saulei veltīti saulgriežu svētki.
Nava tiesa, nava tiesa
Ka saulīte nakti guļ.
Vai rītā tur uzlēca,
Kur rietēja vakarā.
Saules zīmes:
…
