Šajā dzejoļu krājumā liriskais varonis ir pats Aleksandrs Čaks - puisis žokeja cepurē un nodrāztos zābakos, nedaudz sabijies, bet sazīdies rupjības, ko dzirdējis staigājot pa Rīgas ielām. Ielu puika, kas nebaidījās sakauties ar kādu iedzērušu vīru, viņš stāsta par savām izjūtām un piedzīvoto, par sievietēm un resniem, omulīgiem kungiem, uz kuriem skatoties tā niez nagi sadot pa seju, lai izvāktu no sejas to nejauko smīnu.
„Sirds uz trotuāra“ man paver tā laika pasaules skarbās realitātes iespaidu ar nelielu devu dusmu un aizkaitinājuma. Šie dzejoļi dod klātesamības sajūtu, tie nav rakstīti par kaut ko nereālu vai tālu. Tā ir dzīve mums apkārt, patiesa, nesamākslota, īsta. Pelnīts spļāviens no dzejas rindiņām trāpa tev sejā. Un tomēr, lasot šo dzeju, nešķiet, ka autors būtu lietojis kādas šaubīgas vielas.
…
