Adaptācijas nozīme, būtība
Adaptācija ir pielāgošanās dabas un sociālās vides mainīgajiem apstākļiem. Adaptīvas strukturālās pārmaiņas notiek gan atsevišķās šūnās, orgānos un to sistēmās, gan visā organismā kopumā, arī psihiskajā darbībā. Organisms adaptējas vides apstākļiem, pateicoties mehānismiem, kas izstrādājušies sugas ilgstošas evolūcijas – filoģenēzes procesā un individuālās attīstības – ontoģenēzes laikā. Adaptācija nav pasīvs process, pakļaušanās vides apstākļiem, bet gan aktīvas kompleksas norises, kas virzītas uz organismam nelabvēlīgu, neadekvātu vides faktoru pārvarēšanu. Adaptācija palīdz uzturēt organisma iekšējās vides stabilitāti, nodrošina darba spējas, maksimālu mūža ilgumu un organisma reproduktivitāti mainīgos (no adekvātiem līdz ekstremāliem) vides apstākļos. Adaptācija ir plašs jēdziens, kas apzīmē organisma pielāgošanos videi, lai saglabātu izdzīvošanai svarīgo līdzsvaru. Adaptācijas procesā indivīds pieņem grupā izveidojušās uzvedības normas, vērtības, darbības un saskarsmes paņēmienus – t.i., ienākot jaunā grupā, sākumā novērtē un apgūst tajā atzītās starppersonu attiecību īpatnības, prasības utt.[3.84-85]. Adaptāciju saprot kā:
Apkārtējās vides un sevis adekvātu uztveri;
Attiecību un saskarsmes ar apkārtējiem adekvātu sistēmu;
Spēju mācīties un organizēt brīvo laiku un atpūtu;
Spēju pašorganizēties un mijiedarboties grupā;
Spēju mainīt uzvedību, ņemot vērā citu cilvēku uzskatus. [4.46]
Adaptācijas process atkarīgs no tās mērķiem un cilvēka vērtību orientācijas. Č. Moriss uzskata, ka adaptācija ir konfliktu risināšanas veids starp vēlmēm un pieņemtajām uzvedības normām. Indivīdam ir nepieciešams apspiest savas vēlmes, lai pielāgotos morāles normām.
…
