5.Mākslinieciskās īpatnības
Novele ir rakstīta tagadnes formā, tas, manuprāt, padara noveli dzīvāku, tās notikumus spraigākus. Šķiet, ka savā ziņā ar to ir uzsvērts arī tas, ka problēma ir aktuāla visos laikos - izmisuši cilvēki ir gatavi kāpt pāri līķiem, lai tikai apmierinātu paši savas sātaniskās vajadzības.
Daudz izmantoti ir darbības vārdi. Manuprāt, daļēji tas ir tāpēc, ka darbs ir rakstīts tagadnes formā, un ar tiem tiek aprakstīts notiekošais, bet darbības vārds arī piešķir dzīvīgumu stāstam, pastiprina visas tam jau tā piemītošās īpašības.
Arī lakoniskie teikumi pastiprina noveles emocionālo nokrāsu - bezsirdīgo attieksmi, sajukušo sievietes prātu u.c.
Tekstā ir izmantoti barbarismi, kā, piemēram, "ģīmju (sejas izteiksme)", "izbrāķē (neatzīst par labu esam)", "iesviež (iemet)", "kunkstēt (īdēt)", "nečīksti (neīdi)" utt.
Ir arī apvidvārdi, kā, piemēram, "tētu (tēti)", "gražodamies (niķodamies)", "vāģiem (ratiem)", "bāriņu (bāreni, dēliņu)", "iegātni (saimnieku, precinieku) u.c.
Salīdzināt Lauski un Mālnieku
Lauskis un Mālnieks ir līdzīgi - abi ir veci, turīgi sirmgalvji, kas grib apprecēt jaunu meiteni, kas par to rūpētos līdz viņu nāvei. Tomēr, manuprāt, Lauskis ir mīļāks un gādīgāks pret Ievu, nekā Mālnieks pret Lieni, jo Lauskis to patiesi mīlēja, par ko liecina viņa asaras un sāpes, kad Ieva nomira.
Mālnieks gribēja Lieni precēt tāpēc, ka tā bija skaista un mācēja strādāt, bet viņam nebija īstu jūtu pret meiteni, kamēr Lauskis patiesībā šķita iemīlējis Ievu.
…
