Ilonas Leimanes darbs "Vilkaču mantiniece"

Alīne mantojot Vilkaču mājās, kļūst arī par Vilkaču un Dievlodziņu naida mantinieci. Alīne ir viss tas, ko gadsimtiem ir nīduši Dievlodziņi – viņa ir sieviete no Vilkaču dzimtas, it kā Melnās Lavīzes pēctece. Par Alīni klīst tenkas, viņai tiek piedēvēta burves slava, vēl pirms viņas ierašanās Vilkačos. Tas, ka mantiniece izrādījās jauna un skaista sieviete, lika viņu ienīst vēl vairāk. Pati Alīne par šo seno ienaidu neko nezin, viņa teikai vēlas saimniekot savās jaunajās mājās. Tomēr, uzzinot par Vilkaču sievu slavu, viņa sevi personificē ar tām, viņai patīk just seno dzimtas mantojumu. Tādēļ viņa dodas peldēties uz ezeru pie Raganu akmens, tādēļ arī glābj seno Bībeli no ugunsgrēka.
Ūdens un uguns ir svarīgi elementi romānā. Romāns sākumā ir pieminēts ezers, uz kuru vēlāk iet peldēties Alīne, tieši pie ezera viņa sastop Andreju. Ezera apkārtnē Dace vāc ārstniecības zālītes.
Romāns beigās tiek stāstīts par ugunsgrēku, kurā neviens cilvēks necieš, bet sadeg Vilkaču un Dievlodziņu mājas. Uguns it kā ir iznīcinājis visu, dodot iespēju celt jaunas mājas, brīvas no senā naida.
Romāna nozīmīgāki un mākslinieciski labāk veidoti ir sieviešu tēli, Alīne, Dace, arī Ieva. No vīriešu tēliem, vissarežģītākais neapšaubāmi ir Andrejs. Ja Alīne visa romāna gaitā nepārdzīvo fundamentālas pārmaiņas, tad Andrejs mainās pilnībā. No paklausīga dēla, Vilkaču nīdēja, viņš kļūst par patstāvīgu un mīlošu cilvēku. Interesants tēls ir arī vecais Dievlodziņš, kurš ar savu despotismu, paštaisnību un reliģiozitāti, atgādina „Mērnieku laiku” Oļinieti. Gadiem ilgi naids pret Vilkačiem ir bijis viņa dzīves pamats.
Romāns sastāv no 19 nodaļām. Katra no tām ir kompozicionāli noslēgta. Romānā nav vērojama liekvārdība, katrs vārds un izteiciens ir mākslinieciski izstrādāts un iederīgs.
…