-ultimāts
1940. gada 16. jūnijā Latvijas valdība saņēma padomju valdības ultimatīvu notu, uz kuru Latvijai
bija jādod atbilde 6 stundu laikā. Latvija tika nepamatoti apvainota slepenā sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas valdībām pret Padomju Savienību un savstarpējā palīdzības līguma pārkāpšanā.
Padomju Savienība pieprasīja:
1.nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta gadīgu izvešanu dzīvē;
2.bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorajā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.1
Latvijas valdība nolēma pieņemt ultimātu, kura izpilde bija tikai astoņas stundas.…
20.gadsimta totalitārisms, plaši izmantodams masu saziņas līdzekļu straujo attīstību un to monopolizāciju, manipulē ar sabiedrisko domu, nereti mēģinādams izvirzīt un pamatot cēlus mērķus, sevi leģitimēt. Totalitārismam ir raksturīga vienpartijiska politiskā sistēma, kur valda absolūtu patiesību uzspiešana sabiedrībai. Lai veicinātu pilsoņu vienprātību, tiek izstrādāta ideoloģija, pēc kuras ir jāvadās un kura jāņem kā pamats domu ģenerēšanai un virzīšanai sabiedrībā. Galvenais- nepieļaut valstī citu ideoloģiju un politisku opozicīju, citāda politiskā doma tiek apspiesta, vajāta, izmantojot teroru un represijas. Totalitārismā valsts maksimāli reglamentē sabiedrības ekonomisko, politisko un garīgo dzīvi. Faktiski notiek pilsoniskās sabiedrības demontāža un likvidācija. Sabiedrība tiek pārvērsta no organisma par stingru, no ārienes darbināmu mehānismu, kurš tiek pakļauts valdošo struktūru patvaļīgām manipulācijām. Totalitārisms iefiltrējas visā sabiedrībā, padarot cilvēku par bezspēcīgu un pakļāvīgu varas struktūru priekšā. Robeža starp politiku un pārējām dzīves sfērām ir izzudusi; sabiedriskās attiecības ir politizētas. Totalitārismu nekad neapmierina valdīšana ar ārējiem līdzekļiem, proti, ar valsts un vardarbības mašinērijas palīdzību. Tā mērķis ir – pastāvīgā dominēšana pār katru atsevišķu indivīdu jebkurā dzīves sfērā.
