Kad Māris, cīnoties ar Žņaudzēju, jautā, kurš var atnest viņam brīnumaino, spēcinošo ūdeni, Gundega, sevī cīnījusies, atbild: „Es iešu!”. Tātad Gundegai Māris nemaz vairs nav vienaldzīgs, kaut gan pati viņa to vēl neatzīst, tāpēc bieži vēl joprojām izturas naidīgi, piemēram, „...nekad mums nebūs vieni mēri”. Taču, kad Māris pēc cīņas ar Melno burvi ir jau gandrīz miris, atkal pierādās, ka Gundegas raksturs ir mainījies, viņa kļuvusi labāka, jo skūpsta Māri, lai tas atdzīvojas un sauc: „Māri, Māri! Saulēm dedzināšu, rasām spirdzināšu! Skūpstīšu un saukšu, saukšu un skūpstīšu, līdz izsaukšu tavu dzīvību!”…
