Cilvēki savā dzīves skrējienā, savos ikdienas darbos, paši pat nemanot, var ieslīgt rutīnā. Un vienā brīdī saprot to, ka nejūtas laimīgi, ka paši “’izdedzina” sevi un visa zeme pelēka šķiet. Ja mēs piepildīsim savus mazos sapņus, piedzīvosim kaut sīkas ikdienas laimītes, katru vakaru padomāsim par to labo, kas ir noticis, tad arī tā pasaule tik pelēka vairs nešķitīs. Ja cilvēks pats ir pelēks, ar drūmām domām un negatīvām emocijām, tad arī citos nekad nespēs saskatīt krāsaino un skaisto. Ir viens svarīgs teikums:”Ir jāredz pelēki mirkļi, lai spētu novēŗtēt krāsainos.” Katram jāpiedzīvo, kas nelāgs, lai viņš spētu novērtēt labo.…
