| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Kopsavilkums
Kursa darba izstrādes procesā autore iztirzāja vairākas atziņas un formulēja secinājumus par līguma normas brīvības nozīmi un izpausmēm.
1. Līguma formas izvēles brīvība ir attīstījusies patstāvīgi un pakāpeniski, kas liecina par tās dabisko iekļaušanu tiesību normatīvajos aktos.
2. Tā kā Latvijā pašlaik ātri attīstās internets, datortehnoloģijas un telekomunikācijas, starp tiesiska darījumu pieņemtām formām nozīmīgo vietu ieņem tiesiska darījuma noslēgšana elektroniskā formā. To kārtību regulē Elektronisko dokumentu likums, tomēr nevar izslēgt iespēju, ka regulējums par elektronisko darījuma formu tiks iekļauts arī Civillikuma attiecīgajos pantos. No 2006. gada oktobra mēneša ar Latvijas Pasts palīdzību Latvijā tika aizsākta elektronisko parakstu plaša izplatība, kas popularizē tiesisku darījumu elektroniskās formas izmantošanas iespējas.
3. No vienas puses darījuma noteiktas formas ievērošana palīdz konstatēt un pierādīt pušu gribu strīdus gadījumā, konkrētāk noskaidrot vienošanās saturu, aizsargāt no neapdomīgas līguma noslēgšanas, bet no otras puses noteiktas formas prasības var kavēt līguma noslēgšanu situācijās, kad civiltiesiskā apgrozība prasa ātru rīcību.
4. CL 1483. panta 4. punkta piemērošana rada daudz neskaidrības tiesnešiem, kuri to iztulko sašaurināti.
5. No iepriekš minēta varam secināt, ka līguma formas brīvā izvēle ir atkarīga no dalībnieku vienošanās, ja normatīvie akti nenosaka prasības darījuma noteiktas formas nepieciešamību. CL 1483.p.4.p. plašākā izpratne, nekādā gadījumā „neparalizē” CL 1473. pantā ietverto tiesiska darījuma formas brīvības principu.
6. Ja likums prasa obligātu līguma rakstisku formu, šīs prasības neievērošanas ziņā ne vienmēr rada līguma atzīšanu par spēkā neesošu. CL 1488. pants veicina darījuma gribas brīvu izpausmi, novēršot likumā paredzētos šķēršļus, kas paātrina privāttiesisko apgrozību.
7. Tipveida līguma formas neievērošana nevar radīt līguma spēkā neesamību vienīgi formālu apsvērumu dēļ, līdz ar to ar tipveida līgumu izmantošanu līguma formas brīvība reāli nav ierobežota.
…
Saskaņā ar Civillikumu (CL) 1511. pantu līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Tomēr tās ātru un efektīvu realizēšanu nav iespējams iedomāties bez līguma brīvības principa piemērošanas un ievērošanas. Bet katrai brīvībai var nosaukt izņēmumus un atrunas, jo neierobežotas brīvības nav. Ir tikai šaurāka vai plašāka brīvība, un to nosaka gan paša līgumslēdzēja iespējas, gan speciālo likumu noteikumi, gan sabiedrisko interešu nepieciešamība, gan attiecībā uz līguma formu – strīdu novēršanas vai ātras izšķiršanas apsvērumu. Vairāku gadu tiesu prakse liecina, ka tiesu strīdi starp līguma līdzējiem, attiecībā uz līguma brīvības principu, pārsvarā notiek tieši līguma formas neievērošanas dēļ. Tomēr vairāk neskaidrības un problēmas rada rakstiskas formas neievērošana, kas var liecināt netikai par pušu koncentrāciju (pamatojumu) tikai uz CL pantiem un tās šauru iztulkošanu, bet arī par citu LR un starptautisko normatīvo nepiemērošanu, kas arī regulē līguma formu.
