Taču Staļins turpināja neatlaidīgi iet uz savu mērķi un 1932. gadā publicēja likumu par sociālistiskā īpašuma aizsardzību - cilvēku, kurš novāktā kolhoza labības tīrumā mēģināja lasīt izbirušās vārpas, varēja notiesāt uz nāvi un nošaut vai uz 10 gadiem ielikt cietumā. Pēc likuma izsludināšanas jau pirmajos piecos mēnešos notiesāja 56 tūkstošus cilvēku, nošāva no tiem 2 000. 1932. gadā PSRS ieviesa pasu sistēmu, bet zemniekiem pases nedeva. Tiem bija liegta iespēja brīvi pārvietoties – sava veida dzimtbūšana.
Tam visam gals pienāca 1953. gada 3. Martā, kad Staļinu atrada uz grīdas viņa rezidencē. 4. martā vasarnīcā ieradās ārsts un konstatēja ķermeņa labās puses paralīzi. Nāve bija iestājusies no asins izplūduma smadzenēs. Pēc nāves Staļina ķermenis tika iebalzamēts un laika posmā no 1953. līdz 1961. gadam tika novietots vispārējai apskatei Mauzolejā.
Staļins, manuprāt, pieder primārajai sociālajai grupai un pavisam noteikti pieder pie elitārās kultūras. Lai gan viņš iespējams neatbilst visām elitārās kultūras pazīmēm, bet vienai viņš atbilst pilnībā – darba radītājam viņa ideja ir svarīgāka par izpatikšanu publikai.
…
