Ekonomiskā globalizācija ir kopējo globalizācijas procesu dzinējspēks, par kuras virzību lielā mērā ir atbildīgas valstis kā vēl aizvien nozīmīgākās starptautiskās politiskās un ekonomiskās dienaskārtības veidotājas.
Atskatoties vēsturē, redzam, ka ekonomiskā globalizācija nav jauns process. Šī procesa aizsākumi meklējami jau 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, bet tā turpmāko attīstību palēnināja Pirmais pasaules karš, 20. gadsimta trīsdesmito gadu Lielā depresija, kā arī Otrais pasaules karš. Nereti dzirdami globalizācijas pretinieku argumenti, ka globalizācijas procesi, it īpaši ekonomikā, ir uzņēmuši vēl nepieredzētus tempus. Šiem argumentiem daļēji ir jāpiekrīt, ja tiek analizēta starptautiskā ekonomiskā aktivitāte tikai laika posmā pēc Otrā pasaules kara beigām.1
Pastāv transnacionālās kompānijas. Transnacionālu kompāniju galvenā iezīme ir tā, ka savas galvenās mītnes un finansu centrus tās uztur augsti attīstītajās valstīs, taču rūpnīcas un ražošanas centri tiek uzturēti ārzonās, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Transnacionālās korporācijas par savu ražotņu dislokācijas vietu izvēlas mazattīstītas valstis, kur ir izdevīgāki ekonomiskie apstākļi biznesa operācijām- ir pieejami lēti izejvielu resursi, relatīvi lēts darbaspēks, nav nodokļu sloga. …
