18. gadsimta sākums ir pārmaiņu laiks starp diviem franču ’’karaliskajiem stiliem’’. Tas bija pārejas laiks no baroka uz rokoko, proti, reģende.18. gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu dekoratīvajā mākslā ienāca Ludviķa XV stils. Šā valdnieka laikā sākās Francijas ekonomiskā augšupeja, aristokrāti vēlējās atgriezties pie izšķērdības, ērtībām, komforta, greznības. Sākās rokoko laiks, kas saistīts galvenokārt ar lietišķo mākslu, greznumlietām, interjeru un mēbelēm. 18. gadsimta septiņdesmitajos gados visos mākslas veidos iezīmējās klasicisms.
Šīs gadsimts ieguva galantā laikmeta apzīmējumu, jo kavalieri prata stalti, iznesīgi staigāt, labi dejot menuetu, plastiski ar dziļu paklanīšanos sveicināt dāmas. Mežģīņu kreklos, zīda un samta vestēs, livrejās izskatoties izsmalcināti, pievilcīgi, glaimotāji un lišķi bija pūderēti un stipri smaržoja. Tas bija parfīma laikmets teatrālos kostīmos.
Baroka stils pārtapa rokoko, kas izpaudās arī tērpā.
18. gadsimts bija jauna tipa laupītāju, visu zinošo šarlotānu, erotikas , parfīma laikmets. Kā lai tādas personas kā Kazanova, de Sads, Senžermens, Talviss, Kaliostro, kas tika uzņemts visos Eiropas lielajos un mazajos galmos, veikli neapkrāptu un neizvilinātu naudu un dārglietas lētticīgajiem vientiešiem? Kādēļ gan ne , ja ir cilvēki, kas ļauj sevi apmuļķot!
Princeses, hercogienes , marķīzes, grāfienes un visāda ranga apšaubāmas reputācijas sievietes vēlējās nokļūt šo šarmanto krāpnieku skavās, jo zem krāšņajām drānām pulsēja vīrišķīga miesa.…
