Kā valstu sāncensība ietekmē globālās klimata politikas izstrādi?
Pasaules vides un attīstības komisija norisinājās ar 1983. gadu, kurā pamata nostāja bija, ka ilgtspējīga attīstība un ekonomiskā augšana ir iespējama ar tehnoloģiju attīstību, kas ļautu samazināt gan patērēto dabas resursu un enerģijas daudzumu, gan arī izmešu un atkritumu daudzumu. Diemžēl, tiek iebilsts, ka tehnoloģiju attīstība vienmēr rezultējas valstu sāncensībā.
1992. gada Pasaules samitā tika globāli pievērsta uzmanība tādiem jautājumiem, kā globālā sasilšana, ozona slāņa dilšana. Pēc Aukstā kara cilvēkus daudz vairāk uztrauc tīrs ūdens, vide, ekoloģiska pārtika, koku izciršana, nekā militāras sadursmes. Lai gan tiek uzskatīts, ka sāncensība pēc dabas resursiem var rezultēties militārā valstu konfliktā.
Lai arī pasaules valstis sadarbojas klimata politikā, lai sasniegtu lielus mērķus, piemēram, Kioto protokolā, ir nepieciešams samazināt ražošanu – ekonomisko sāncensību, kas, savukārt, pieprasa pilnu atdevi mērķa labad un uzticību.…
