Sensorā sistēma ir nervu elementu sakopojums, kurš nodrošina kairinātāja iedarbības uztveršanu, iegūtās informācijas analīzi un sajūtu formēšanu. Ir sensorās sistēmas, kuras kalpo ārējās vides analīzei. Tās ir redzes, dzirdes, taustes, ožas, garšas un temperatūras sensorās sistēmas. Iekšējās vides analīzei kalpo vestibulārā, proprioreceptīvā un visceroceptīvā sistēma.
Sensorās sistēmas sastāv no perifērās daļas, vadītājdaļas un centrālās daļas. Perifērā daļa jeb receptors uztver izmaiņas ārējā vai iekšējā vidē. Pēc uzbūves receptori ir ļoti dažādi. (Piemēram, ožas, redzes un dzirdes receptori ir īpatnēji pārveidotas nervu šūnas. Garšas receptori ir modificētas epitēlijšūnas.) Sistēmas nervu struktūrās notiek bioloģisku signālu formā kodētas informācijas pārraidīšana un apstrādāšana. Sensorās sistēmās ir vērojama adaptācija – sistēmas pierašana pie pastāvīgas kairinātāja iedarbības. Adaptācija pasargā CNS no pārliekas informācijas.
Cilvēkam viena no nozīmīgākajām sensorajām sistēmām ir redzes sistēma. Tā ļauj uztvert ārējo pasauli gan tieši redzot priekšmetus, gan tos iztēlojoties (piemēram, lasot vai dzirdot par tiem).
Redzes sistēmas uzbūve un darbība. Redzes sistēmas perifērā daļa sastāv no acābola optiskās sistēmas, no receptorā aparāta, kā arī no bipolāro, horizontālo, amakrīno un ganglionāro šūnu tīkla. Redzes orgāna kairinātāji ir gaismas viļņi. …
