Par vilnu sauc dažādu dzīvnieku apmatojumu, kuru pēc nocirpšanas var savērpt dzijās. Vilnai (aitu, kazu, kamieļu), tekstilrūpniecībā ir liela nozīme. No tās izgatavo kleitu, mēteļu, uzvalku audumus, trikotāžas izstrādājumus, segas, paklājus, filcu, voiloku, u.c. 85%, 90%drānu ir pusvilnas, t.i. vilna (20-90%) tajās ir kompozīcijā ar lavsānu, nitronu, retāk viskozes un kaprona šķiedrām.
Vilnas šķierdru garums visbiežāk ir 50 – 200 mm, smalkums15 – 130um. Izturīgāka, viendabīgāka, mīkstāka un tāpēc vērtīgāka ir smalkvilna un pussmalkvilna. No īsāka vilnas iegūst rupjāka un pūkainākas dzijas – aparātdzijas. No garākas vilnas, kas ir lēzenāk cirtota, un rupjāka, izgatavo gludākas, smalkākas dzijas – ķemmdzijas. Tās lieto gludu, noveltu audumu ražošanai(kleitu audumi, uzvalku audumi).
Cērpot iegūto vilnu, sauc par SVIEDRVILNU. Tā satur 15 – 40% taukvielu un sviedru. , 15 – 20%citu netīrumu. Mazgātās vilnas iznākums ir 40 – 70%.
Reģenerēto, jeb lupatu vilnu iegūst saplucinot līdz elementāršķiedrām audumu vai trikotāžas atgriezumus, dzijas galus, kā arī valkātas drānas. Šīs šķiedras ir īsākas, daļēji saplosītas un neizturīgākas. Tās izmanto kā piedevu vilnai, izgatavojot mazvērtīgākus izstrādājumus. …
