Tātad – ja es neizdarīšu, neizdarīs neviens. Tomēr, līdzko es pamēģināšu kādam aizrādīt par neizdarītu darbu, uzreiz būs „spuras gaisā”, sak’, ko tu te iedomājies. Paradoksāli un skumji, bet tā tas ir. Jo vairāk tādu situāciju, jo retāk es noturos neaizrādījusi. Tad vēl uz galvas uzkrīt prestižāks darbs, un es neviļus pieķeru sevi pie domas – es tiešām esmu labāka par citiem! Vai tas liecina, ka esmu augstprātīga? Varbūt. Bet te gandrīz vietā plaši pazīstamais firmas L’oreal sauklis „Jo es esmu tā vērta!”
Lai atrisinātu šo situāciju mierīgā ceļā, man jāspēlē loma, t. i. man jāpieprasa, lai novērotāji nopietni uztver to priekšstatu, ko es cenšos tiem radīt.8 Gofmanis piemin tādu galējību, kad izpildītājs tik ļoti noticējis savai izrādei, ka ir patiesi pārliecināts, ka viņa paša radītais iespaids par realitāti patiešām ir īstā realitāte, kamēr otrā galējībā spēlētājs savai rutīnai netic nemaz (ciniķis).9 Jebkurā gadījumā, ja indivīds dzīvo sabiedrībā, viņam ir jāizliekas. Man jāizliekas, ka es it nemaz neesmu iedomīga, daļai manu kolēģu jāizliekas, ka viņiem it nemaz neskauž mans paaugstinājums un skolotājai jāizliekas, ka viņa mīl bērnus. Tas viss tāpēc, ka sabiedrībā ir cieši iesakņojušies priekšstati par labo un slikto. Tam, kurš negrib izlikties, jāpārvācas uz dzīvi vientuļā meža būdiņā. Tikai tā var izvairīties no sociālajām lomām.
…
