Budisms Senajā Ķīnā

Budisms radās pirms apmēram 2500 gadiem Gangas upes centrālajā līdzenumā, nedaudz uz dienvidiem no Himalajiem, kuru sniegotais krāšņums ir cilvēka garīgo meklējumu simbols. No Indijas gadsimtu gaitā budisms ir nonācis daudzās citās zemēs un līdz ar to pārņēmis dažādas vietējās tradīcijas, tā attīstība piedzīvojusi daudzus aizraujošus pavērsienus, bet indiskie elementi tajā vienmēr bijuši galvenie un būtiskākie.
Tā ir sena jogas tradīcija, kurai sākumā nebija ne priesteru, ne oficiālo pastāvēšanas formu un kura visvairāk uzsver tiešu, individuālu dzīves noslēpumu izpratni.
Kaut arī sākumā šī kustība bija nesistemātiska un anarhiska, ap 600.gadu pirms mūsu ēras dažādām jogu grupām, kuras pulcējās ap atsevišķiem skolotājiem jeb šramaņiem, radās vēlēšanās pasaulei parādīties vienotākiem un labāk organizētiem. Tajā laikā Gangas reģiona vidusdaļā notika ekonomiskā revolūcija. Jaunā pārticība radīja aktīvas tirdzniecības pilsētiņas, kuru iedzīvotājiem bija pietiekami daudz brīvā laika un vēlmes lai nodotos filozofiskiem meklējumiem. No citām agrīnajām šramaņu grupām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena – džarni, suahavīras sekotāji.
Lai izprastu budismu ir nepieciešams labi orientēties kosmoloģijā uz kuras pamata ir attīstījies budisms.
Jebkura šajā cikliskajā Visumā piedzimusī būtne ir kaut kāda iepriekšēja notikuma sekas, budistu vārdiem runājot, viņš vai viņa ir iepriekšēja cēloņa vai apzinātas rīcības, karmas, auglis. vipaka. Jebkura būtne mirstot pārtop par kādas citas būtnes piedzimšanas iemeslu. Neviens no mums nedzīvo nošķirtas, individuālas dzīves, bet esam vien nebeidzams cirkulāras vai spirālveida ķēdes posmi; tā sākusies pagātnē bez sākotnes un iestiepjas nākotnē bez beigām. Šī nav gluži reinkarnācija, jo cauri gadsimtiem no viena ķermeņa uz nākamo nepārceļo viena un tā pati būtne. Vitālā saikne starp vienu dzīvi un tās turpinājumu ir daudz smalkāka.…