Dzīves vērtības un tikumi cauri laikam

Kas tad īsti ir vērtība no terminoloģiskās puses. To noskaidrošu lai turpmāk būtu vieglāk izprast savu tēmu.
Vērtības ir viena no sabiedrības morālo attiecību izpausmes formām. Ar vērtībām saprot personības (personu grupas, kolektīva) un tās rīcības tikumisko nozīmi vai sabiedrisko institūtu tikumisko raksturojumu. rīcībai piemīt morālā vērtība (pozitīva vai negatīva) : darbība, kas atbilst tikumiskajām prasībām, ir labais; tām pretrunīgā- ļaunais.
Tikums ir morālās apziņas jēdziens, kas vispārīgi raksturo personas (personu grupas, šķiras, sabiedrības) pozitīvās patstāvīgās morālās īpašības, norādot uz to morālo vērtību. Turklāt tikuma jēdziens izceļ labā apgūšanas aktivitāti pretskatā vienkāršai principu zināšanai, kas cilvēku nedara tikumīgu. Tikuma pretstats ir netikums.
Tikumu ētika uzsver ne tik daudz rīcības, kā paša cilvēka izvērtējumu. Tikumu ētika pieņem, ka pastāv cilvēkam piemītošas īpašības – tikumi – kas arī nosaka viņa rīcību un rīcībā parādās tas, kāds ir pats cilvēks. Ideāls, vadoties pēc tikumu ētikas, ir cilvēks, kuram piemīt attiecīgās īpašības, kas nepieciešamas sabiedrības pastāvēšanai. Tikumu ētika nejautā vai indivīda rīcība ir laba, bet vai pats cilvēks ir labs, par tik, par cik tā pieņem, ka rīcība ir saistīta ar paša cilvēka iekšējo raksturu un līdz ar to uzdevums ir attīstīt noteiktus tikumus. Tikumu ētiku attīsta Platons, uzskatot, ka eudaimoniju [labbūšanu] ir jāattīsta četri tikumi: taisnīgumu, gudrību, drosmi un mērenību. Šī ētikas teorija ir efektīva, proti, tā varētu kalpot par veidu, ka organizēt indivīdu kopdzīvi, ja būtu skaidri noteikts tikumu saturs. Ja visi vienotos, kas ir līdzjūtības, mērenības un citi tikumi, tad izveidojot sistēmu, kura šos tikumus spētu nostiprināt tajos, kuriem acīmredzot to trūkst, varētu veidot solidāri funkcionējošu sabiedrību.…