Nevienā citā pasaules reliģijā dievi tik ļoti nelīdzinās cilvēkiem, kā Senajā Grieķijā. Grieķu varenajiem Visuma iemītniekiem piemita visas iespējamās cilvēcīgās īpašības- gan labās, gan sliktās. Grieķu dievu lielā cilvēcība bija viņu priekšrocība un trūkums vienlaicīgi. Tomēr katrs no viņiem ietvēra sevī kādu ideju, zināmu simbolismu, katram bija kādu īpašību dominante.
Grieķu mitoloģiskajiem priekšstatiem bija noteikta shēma, noteikta kārtība, no kā kas radās, kas bija iesākumā, kas pēc tam.
Sākumā bija Haoss – visu stihiju cīņa un sajukums. No Haosa radās māte zeme - Gaja, mitoloģiskā telpa, kas atrodas kosmosa dziļumā- Tartars, mīlas dievs, pasaules lielākais spēks- Erots. Gaja radīja Urānu- debesis. Gajas un Urāna savienībā radās Krons – laiks, kurš apņēma par sievu Reju . Gaja pareģoja, ka Krona dēls atņems dēlam varu, tāpēc Krons apēdis visus savus bērnus. Izglābies tikai jaunākais- Zevs, kurš ar Prometeja palīdzību iekarojis Visumu un pasaulē beidzot iestājusies kārtība.
Ja tiek uzskatīts, ka katras tautas mitoloģija atspoguļo pašu cilvēku priekšstatus par labo un ļauno, tad būtu jāpieņem – seno grieķu tēvi to vien tik darīja, kā aprija savus bērnus. Bet šausminošā patiesība par Kronu nav nekas cits kā zināms pārspīlējums tam, ka laikam jau paaudžu konflikts ir pastāvējis visos laikos un tautās un ka allaž tēvi ir ne tikai priecājušies par bērnu panākumiem, bet arī baidījušies, ka viņus kā Indrānu māti un tēvu pārāk ātri “neaizsūta dzīvot pirtiņā”.…
