Gadamers uzsver, ka „valoda ir vidus, kurā Es un pasaule saplūst vai – vēl labāk – parādās savā sākotnējā savstarpējā piederībā” – valoda ir tas, kur iemīt arī patiesība, līdz ar to arī vieta, kur mīt priekšstati par ētisko. Ētiskai ir saistīts ar patieso – ar alētheia (τί ἐστιν ἀλήθεια – Pilāta jautājums Kristum, ko akcentē apustulis Jānis (18:38)) – kas ir atklātais, ko sevī iemieso skaistais kalon. Gadamers norāda uz īpašu skaistā un labā saistību, kas pastāvējusi antīkajā pasaulē un tādēļ ir bijusi slēkata viduslaiku pasaulei, kur kalon tika pārcelts latīņu valodā izmantojot vārdu bonum (labais), līdz ar to pārraujot šo sasaisti starp labo un skaisto. Antīkajā grieķu valodā pastāv divi vārdi, kā aprakstīt skaisto un labo – kalon un agathon. Tie saistīti tik cieši, jo „labais, ko izvēlas tā paša labad – kā mērķi –, visu pārējo pakārto kā derīgus līdzekļus.” Labais un skaistais abi ir mērķi, proti, tas uz ko jātiecas – un to noteic valodiski aprakstāmi lielumi. Gan labajam, gan skaistajam jābūt valodā aprakstāmam. Tie ir artikulējami.
Lai būtu ētiskam ir jābūt ar skaistu dvēseli, un pretēji, tiem, kam ir skaista dvēsele tie ir tikumīgi, tie ir tie, kuri ietilpst ētiskuma noteiksme. Tomēr gan skaistajam, gan labajam ir augstāka – ontoloģiski agrāka noteiksme – patiesais, bez patiesā nedz skaistais, nedz labais nevar būt tādi kādi tie ir. Tādēļ patiesā atklāšanai vai precīzāk metodei, kas ļauj atklāties patiesībai, proti, hermeneutiskai metodei, ir nozīme – viena metode ā atklāt patiesību ir zinātniskā jeb zinātnes metode, taču tā nav nedz pilnīga, nedz visaptveroša, tai ir nepieciešama arī vēl papildinoša citāda izziņas metode – jautāšana un pētīšana – hermeneitiska analīze. Hermeneitika raksturīga saprašana, tā ir valodas ontoloģija.…
