Neilgi pēc tam, kad Eiropas Savienība, toreiz vēl Eiropas Kopiena, bija apstiprinājusi pirmsiestāšanās stratēģiju, tā no topošajām dalībvalstīm pieprasīja pēc iespējas ātrāk iesniegt iestāšanās iesniegumus. Aplūkojot desmit valstu dažādo attīstības līmeni, Eiropas Savienība sāka šaubīties vai valstis ES uzņemt kā grupu, vai tomēr katru individuāli. Šī problēma skāra arī Baltijas valstis, jo, no vienas puses tām ir kopīga vēsture, kultūra, no otras puses, kādas valsts problēma var aizkavēt abu pārējo valstu iestāšanos.
Kā jau minēju, jau sākotnēji Eiropas Savienības dalībvalstis nespēja vienoties par uzņemšanas stratēģiju – uzņemt visas kandidātvalstis kopā vai katru atsevišķi. Visbeidzot tika nolemts vispirms sarunas sākt ar piecām kandidātvalstīm – Ungāriju, Poliju, Čehiju, Slovēniju un Igauniju, vēlāk tika pievienota arī Kipra. Atlikušajām kandidātvalstīm – Slovākijai, Rumānijai, Bulgārijai, Latvijai un Lietuvai – ES apsolīja, ka sarunas sāks tiklīdz valstīs tiks novērots progress attiecībā uz apstākļiem, kādi tika definēti Kopenhāgenas konferencē. …
