-
Zilākalna Marta
A. Hermaņa izrādes atklāj teātra spēju iedarboties uz skatītāju gan psiholoģiski gan racionāli. Viņš pārzina tehnoloģijas, kā to izdarīt: izmanto izpratni par telpu (tai skaitā – scenogrāfiju) teātrī, manipulācijas ar skatītāju publikai pieejamo vēsturisko un kultūras atmiņu. Izrādē it kā nemainīgajā un statiskajā vidē mainās ritms, intonācijas, pozas, žesti, humors, poēzija ar saviem simboliem un tēlainību, mūzika, skaņas efekti, plastika, gaismas, pārsteigums – līdzekļi, kas spēj radīt klātbūtnes efektu.
„ Izrāde „Zilākalna Marta” – iestudējums par Latvijā teiksmaini slaveno dziednieci un pareģi Zilā kalna Martu, īstajā vārdā Martu Rāceni — parastu latviešu sievieti, kura savām mūžā spējusi palīdzēt tūkstošiem cilvēku. Un ne tikai cilvēkiem — Martas tante, kā viņu dēvējuši, mīļu prātu apārstējusi arī slimu cūciņu vai kādu citu lopiņu, vienīgi skaudīgos, melīgos vai ziņkārīgos pārmācījusi vai padzinusi uz neatgriešanos.”
„ Režisors savu iestudējumu dēvē par diagnozi Latvijai. «Tā ir slima,» saka Hermanis.
Vai tik slima, ka visas pašdziedināšanās iespējas palaistas vējā un atliek tikai siet savu bēdu pauniņā un doties pie brīnumdara?
Par ko ir izrāde? Par Latviju vai par tās cilvēkiem visā savu cilvēcisko vājību krāšņumā, kur no vieduma līdz aprobežotībai, no cēla sapņa un ilgām līdz sīkai cūcībai, nav jāsper pat solis, — spriediet paši. Zilākalna Marta nesniedz pareizās atbildes, un pat ne atbildes.
…
Alvja Hermaņa iestudējumi vienmēr piesaista plašas publikas uzmanību. Par tām runā- ir gan atbalstītāji, gan arī kritizētāji, bet nav vienaldzīgo. Izrāde par Zilākalna Martu – parastu latviešu lauku sievieti, kurai piemita visneparastākās spējas, manuprāt, ir no tā piedāvājuma klāsta, kas latviešu publikai ir tuva gan tematiski, gan sižetiski un kompozicionāli. Tā visos aspektos atklāj latviešu kā nācijas būtību un ir veiksmīga no režijas viedokļa. Izrādes ieskaņā spilgti atklātas latviešu rakstura būtiskākās iezīmes – viensētnieka sindroms, kas parādās ainā, kā katra darbojošās persona ieņem savu vietu, un , nedod dievs, kāds cits ielauzīsies viņa personiskajā telpā, apsēžoties pārāk tuvu. Taču vietas ir tik, cik ir un tu esi spiests pieņemt reālo situāciju. Sākotnēji katrs uz citu skatās ar aizdomām, nez, ko tas te meklē. Neviens neuzsāk sarunu, jo kāds nodomās- ko viņam no manis vajag?