-
1917.gada revolūcija Krievijā
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Krievijas 1917.g. Februāra revolūcija | 4 |
| 2. | Krievijas 1917.g. Oktobra revolūcija | 8 |
| Izmantotā literatūra | 10 |
Krievijas vēsture ir bijusi pilna ar daudziem kariem, kā arī nemieriem, taču 1917.g.
revolūcija un vienlaicīgi notiekošais pilsoņu karš bija Krievijā kas nebijis. Situācija, kas
valdīja šajā laikā Krievijā bija nokaitēta līdz baltkvēlei, un pie tā šķietami būtu vainojami
pāris fakti – Krievijā bija milzīgs varas autoritātes trūkums, kas noveda pie neuzticības
esošajai cara pārvaldei un vēlāk pat iekārtai.1 Otrs fakts būtu ka Krievijas pilsētas bija krietni
vien attīstītākas nekā Krievijas lauku reģioni. Cara Nikolaja II lielākā kļūda varēja būt tieši
situācijas nepareizs novērtējums. Sabiedrība bja neapmierināta ar nepietiekamajām pārtikas
piegādēm 1. Pasaules kara novārdzinātajā Krievijā. Cars nespēja nodrošināt ar pārtiku savus
pavalstniekus tīri pašas piegādes dēļ. Valdības noliktavas bija pārpildītas. Sākās bads un
slimības, kā arī vēl bija kara stāvoklis ar Vāciju.…
Revolūcija Krievijā bija nozīmīgs pagrieziena punkts Krievijas un arī visas Austrumeiropas vēsturē. Sekas, kuras radās pateicoties šīm vēsturiskajām nelaimēm - Krievijas revolūcijai 1917.g. 11. martā (26. februāris) un Oktobra revolūcijai 1917.g. 7. novembrī (25. oktobrī) atstāja iespaidu arī uz visas pasaules vēsturi, jo Pilsoņu kara beigu posmā 1922.g. 30. decembrī izveidotā PSRS kļuva par nopietnu spēlētāju uz pasaules skatuves. Pilsoņu karš ilga līdz pat 1923.gadam. Sākās jauns posms Krievijas vēsturē, kuru varētu dēvēt arī par posmu kad dzima pirmā sociālistiskā lielvalsts. Marksistiskās idejas tika sāktas realizēt dzīvē pateicoties Ļeņina partijas propagandai. Vienkāršajiem strādniekiem un zemniekiem tika propagandēts, ka cara iekārta un viņa veidotā politika ir novedusi valsti badā, un ka tikai tad, kad paši zemnieki un strādnieki valdīs savā valstī, visi būs pārtikuši un visiem būs zeme. Vairums iedzīvotāju īsti nezināja kam ticēt, tāpēc, cerēdami ka tiešām valstī kas mainīsies, 25% no vēlētājiem vēlēšanās noticēja sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai, kas gan vēlāk veiksmīgi pārdēvējās par komunistisko partiju, taču pārējās balsis, tauta atdeva citām partijām, kuras gan vēl nebija aizliegtas. Pieaugot neapmierinātībai un nekārtībām valstī, arī izveidotajai Pagaidu valdībai bija pienākušas beigas, jo tā tika Oktobra revolūcijas laikā arestēta. Arī pēc tam izveidotā Pagaidu valdība spēja nodrošināt tikai īslaicīgu tautas apmierinātību, atverot pārtikas noliktavas un kaut nedaudz samazinot bada stāvokli valstī, tomēr tas viss darbojās neefektīvi. Ļeņins, kad bija atgriezies no trimdas, kopā ar saviem atbalstītājiem realizēja politiku, kas drīzāk bija uz paša Ļeņina varaskāri mērķēta. Tai nebija nekāda sakara ar tautas labklājību, jo viss bija pilnīgi citādi. Drīzāk tika realizēts terors pret pašu krievu tautu un solītās labklājības vietā iedzīvotājus sagaidīja vēl lielāks bads, nemieri un beigās, sociālā katastrofa – Oktobra sociālistiskā revolūcija un pēcāk Pilsoņu karš, kura virpulī tika ierauta visa Krievija. Situāciju pasliktināja fakts, ka ar cara atkāpšanos problēmas tikai turpinājās. Monarhistiski noskaņotie spēki vēlējās, lai atgriežas vecā kārtība. Pāri visai Krievijas teritorijai notika plaši nemieri starp divām armijām – “sarkanajiem” komunistiem un “baltajiem” monarhistiem. Katrs no šiem spēkiem “vilka” ļaudis uz savu pusi, lai tie karotu idejas un labākas nākotnes vārdā, karotu viņu pusē. Pamazām izšķīrās Krievijas nākotne, un dažadu politisko manevru, kā arī izmantotu izdevību dēļ savas pozīcijas tomēr nosargāja komunisti, vēlāk izveidojot Padomju Savienību, kas bija kā sākumpunkts pilnīgām pārmaiņām sociālajā sistēmā un pārvaldē Krievijā, un vēlāk arī tuvākajās kaimiņvalstīs.
