Šķiet, ka ik reizi mainoties izglītības un zinātnes ministram, viss, ko darījis iepriekšējais kolēģis, tiek pašsaprotami pieņemts par absurdu laika un valsts naudas tērēšanu, jaunais censonis nāk klajā ar jauniem priekšlikumiem, taču līdz galam tos īstenot nespēj, jo gluži vienkārši tam nepietiek laika – jādod vieta atkal nākamajam ministram. Šajā nozarē noteikti nepieciešama stabilitāte, nākotnes redzējums, kā arī pēctecība, lai aizsāktās labās lietas tiktu turpinātas, arī mainoties ministram.
Attieksme jāmaina arī valstī kopumā, nav jau brīnums, ka izglītības un zinātnes nozarē nav pozitīvu pārmaiņu, attīstības, ja valdībā šī joma tiek atstāta novārtā. Ja citi ministru amati jau sadalīti, tad Izglītības un zinātnes ministrijas vadītāju nevar vien atrast, nav neviena, kas to uzņemtos.
…
