Pēta teātra iespējas ne tikai teātra ietvaros, bet arī ārpus teātra robežām. Aizraujas ar Meierholda idejām. Aktieri un izrādi uztver kā augstāka spēka izpausmi. Tomēr abiem priekšstats par spēku atšķirīgs. Meierholdam tas ir komunistiskā ideoloģija un mašinizēta ražošana; Grotovskim – mīts un mīta iedvesmots rituāls. Abi eksperimentē ar telpu – dažādas aktiera un skatītāja attiecības.
Gan Meierholds, gan Grotovskis aktiera lomu veido kā precīzu kustību konstrukciju (sava aktieru treniņu sistēma). Prasa no aktieriem augstu ansambliskumu. Meierholdam ansamblis iemieso jaunā kolektīvisma ideālu, bet Grotovskim akcentē cilvēka nepārvaramo vientulību.
1957. – 1959.g.
Top pirmie iestudējumi Krakovas kamerteātrī. Deklarē to, ka viņu nodarbina cilvēka vientulības problēma, nāves nenovēršamība. Vēlas atrast veidu, kā pārvarēt cilvēka ierobežotību laikā un telpā. Neparasta estētika. Brehtisks režisors, kuram piemīt aģitatora temperaments. Piskatora, Meierholda ietekmes. Iestudē absurda dramaturģiju – Jonesko luga „Krēsli”. Arī Čehova „Tēvoci Vaņu” – ideju drāma; diskusija par mūsdienīgām problēmām groteskā formā. Brīvi izturas pret dramaturģiju. („Izvēlēties lugu nenozīmē pievienoties dramaturga uzskatiem”).
Atmaskojoša izrāde – manifests. Aktieri uzstājas presē, kur komentē savus uzskatus.
…
