Personības attīstības procesu Jungs dēvē par individuāciju. Faktiski tā ir personības integrācija, sevis iepazīšanas process. Jungs par personības attīstību runā kā par sevis iepazīšanu un sevis intergrāciju.
Individuācijas procesu Jungs aplūko kā pakāpenisku sevis atklāšanu, un pirmā individuācijas stadija ir personas atklāšana. Cilvēks sāk apzināties, ka viņs ir ne tikai tas, ko no viņa gaida apkārtējie, ne tikai tā sociālā loma, ko viņš spēlē, bet katram cilvēkam ir savs „es”, kas ir kaut kas atsevišķs no „personas” vai „maskas”. Citiem vārdiem sakot, viena lieta ir tas, ka mēs izturamies tā, kā to no mums gaida citi, kā viņi mūs redz, bet cita lieta- tas, kas mūsos ir savs „es”. Otrā stadija ir satikšanās ar savu „ēnu”. To var saukt par personiskā ļaunuma apzināšanos. Trešā stadija ir satikšanās ar savu „anima” vai „animus”. Pēdējā, individuāciju noslēdzošā stadija ir savas patības apzināšanās, proti, apzināšanās, ka mūsos ir kaut kas variāk nekā tikai mūsu „es” kā apziņas centrs, ne tikai „persona”, „ēna”, sievišķā vai vīrišķā dvēsele, bet arī, varētu teikt, šī dievišķā dzirksts, kas ir mūsu personības būtība.
Jungs bija primais no spsihologiem un ne tikai psihologiem, kas sāka runāt par tādu parādību kā dzīves vidus krīze. Tā personības attīstībā iestājas apmēram 40 gadu vecumā. Pirmā pazīme ir depresija, nomāktība, nospiestība.…
