Šo dzejoļu krājumu caurstrāvo drūma, nomācoša, depresīva noskaņa. Dzejoļos vērojamas tipiskas dekadences iezīmes- dominē tā sauktā „neglītā estētika”, arī tēlu izvēle raksturīga dekadencei.(nāve, bālā gaisma, tārpi, kaps uc.) Liriskais ES drūmi apcer pastāvošo pasaules kārtību, runā par sava laikmeta pagrimumu un morāles problēmām- cilvēka ļaunprātību, noziedzību, nabadzības postu, prostitūciju. Liriskais ES viennozīmīgi atmet sentimentalitāti. Viņš ir skaudri reālistisks ( pārspīlēti reālistisks, pat naturālistisks),atklāts un subjektīvs. Par subjektīvismu liecina „es” formas pielietojums dzejoļos, arī autora atklāti paustā attieksme („..Ak, māsas! Cik jūs mīlu, tikpat man žēl ir jūs..” „Bet ko es , kas pa gabalu ar mīlošām acīm/ Novēroju, kā nedroši tipināt jūs..”) Arī pārējos dzejoļos var saprast autora personīgo nostāju, tiem jūtama autora personas aktīva klātbūtne.…
