Reiz dzīvoja kāda dvēsele, kura zināja, ka tā ir gaisma. Tā bija jauna dvēsele, un viņai ļoti gribējās gūt pieredzi. “Es esmu gaisma – runāja viņa. Es esmu gaisma”. Taču visas zināšanas un vārdi nevarēja aizstāt pieredzi. Tajās sfērās no kurienes atnāca šī dvēsele, nebija nekā cita, izņemot gaismu. Tur katra dvēsele bija dižena, katra dvēsele bija brīnišķīga, katra dvēsele spīdēja ar Dieva satriecošās gaismas spožumu. Šī mazā dvēsele līdzinājās sveces liesmai un saules fona. Atrodoties blakus varenai gaismai, par kuras daļu tā bija, viņa nevarēja ne saskatīt ne sajust sevi tā, Kas un Kāda Viņa Patiesībā Ir.
Gadījās tā, ka šī dvēsele nekādi nerimās izzināt pati sevi. Un tik liela bija viņas pašizziņas vēlme, ka vienreiz Dievs pateica: “Vai tu zini, Mazulīt, kas tev ir jāizdara, lai tu varētu veldzēt savas slāpes?”
“Ko, Dievs, ko? Es izdarīšu visu!”- jautāja Mazā Dvēsele.
“Tev ir jāatdala sevi no mums visiem,- Dievs atbildēja, un tad tev vajadzēs izsaukt uz sevi tumsu”.
“Kas ir tumsa, o, Vissvētākais?”- pajautāja Mazā Dvēsele.…
