Reģionālās politikas pamatprincipi Vācijā

Vispārējā praksē pasaulē pieņemts, ka par reģionu var saukt jebkuru lielu zemes virsmas daļu, kura pēc fiziski ģeogrāfiskām īpašībām vai cilvēka darbības rakstura ir atšķirīga no apkārtējām teritorijām. Reģionus mēdz uzlūkot kā lielas ģeogrāfiskās telpas daļas, kuras raksturo iekšēja viendabība dabas apstākļu nosacījumos un, galvenokārt, kultūras, saimnieciskajos un politiskajos procesos. Reģions var un mēdz būt ļoti plaša teritorija atkarībā no interesēm, mērķiem un arī no laikmeta „gara” un dominējošām vērtībām. Lai sadalītu valsts teritoriju reģionos, izmato vairākus kritērijus:
Normatīvie (formālie) kritēriji – normatīvie reģioni – kas ir ar tiesību aktiem izveidoti noteiktu funkciju izpildei, paredzot nepieciešamos resursu un vadību. Tā ir teritorija, kas ir relatīvi viendabīga pēc viena vai vairākiem izvēles kritērijiem. Tie tiek veidoti saskaņā ar politisko pieeju. Normatīvajiem reģioniem ir skaidri noteiktas teritoriālās robežas un administratīvās struktūras, ieskaitot pašvaldības. Tie parasti tiek noteikti gadījumos, kad reģionu tīklam ir jāaptver visa valsts teritorija.
Analītiskie (funkcionālie) kritēriji – analītiskie reģioni – kas ir liela ģeogrāfiska telpa, vienota noteiktā funkcionālu parādību savstarpējā sakarībā (saistībā) un, kas tiek definēta, balstoties uz noteiktu kritēriju kopumu. Tie klasificēti pēc ģeogrāfiskām vai sociāli ekonomiskām pazīmēm, piemēram, pēc ekonomikas viendabības vai polaritātes. Analītiskais reģions ir arī pierobeža – ģeogrāfiska cilvēka ekonomiskās, kultūras un sociālās dzīves telpa, kuras dzīvi un attīstību ietekmē atrašanās pierobežā (valsts robežas tuvumā).
Bieži tiek lietoti termini „reģionālās pašvaldības” un „vietējās pašvaldības”. Ar vietējām pašvaldībām saprot pirmā līmeņa pašvaldības (pilsētu un lauku municipalitātes), bet ar reģionālajām pašvaldībām saprot otrā līmeņa (apgabalu, grāfistu, rajonu, lēņu) un arī trešā līmeņa pašvaldības. No termina „reģions” atšķiras termini „vieta” un „teritorija”, lai gan praksē tas bieži netiek ievērots. Vieta mēroga ziņā ir pretstats reģionam; tā ir cilvēka ikdienas dzīves un pieredzes, tātad – neliela mēroga, telpa. Cilvēka saistība ar vietu ir lielāka, nekā parasti domā. Teritorija ir telpas apzīmējums. …