Lasot dzejas krājumu, nesapratu dažus dzejoļus, kuri sasaucās ar autora biogrāfiju, kuru es nepārzinu pietiekami labi. Nesaprotami likās arī dzejoļi, kuros autors atspoguļo būšanu ārvalstīs, jo tie šķietami nesasaucās ar pārējo dzejas krājuma gaitu.
Dzejas krājumā, iespējams laikmeta iezīmju dēļ, parādās daudz metaforu un pārnesto nozīmju, piemēram:
“Man tajās tukšās debesīs
Nav it nekā, ko darīt –
Man vajag tikai pašu kāpumu.”, kas nozīmē, ka liriskajam “Es” ir nepieciešams izzināšanas process, meklēšana un darbošanās. Tas nevar nosēdēt, neko nedarot.
Sevis meklējumi papildina cilvēka dzīvi; dota izvēle, vai būt egoistiskam, savtīgam, mietpilsoniskam, vai arī iet pa plašo pasauli, neuzspiežot savu personu citiem, neuzbāžoties, tomēr maksimāli atvērti uzlūkojot apkārtējo pasauli, dabu. Iet pasaulē ar atvērtām acīm – ne tikai skatīties, bet redzēt, ieraudzīt, pamanīt; ne tikai klausīties, bet dzirdēt, uztvert.
…
