Gandrīz ik dienu, pastaigājoties pa pilsētu vai kaut kur dodoties, iespējams redzēt sev pretī ejam kādu ārzemnieku. Vai tas būtu afrikānis, īrs vai ķīnietis, nav svarīgi. Būtiski ir tas, ka, neskatoties uz to, mēs tik un tā atkal un atkal pievēršam pastiprinātu uzmanību šiem cilvēkiem, kas izskatās savādāk, kam ir citādāka ādas krāsa vai nacionalitāte.
Savai esejai izvēlējos tēmu „Rasisms skolās” tādēļ, ka mūsdienās rasisms ir aktuāls ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Apzināti vai nē, tas notiek, un notiek aizvien biežāk. Mēģināšu rast atbildi uz jautājumu – kāpēc rasisms sākas jau skolā? Izteikšos arī par to kādas ir rasisma tūlītējās un ilglaicīgās sekas.
Meklējot skaidrojumu vārdam „rasisms”, atradu to svešvārdu vārdnīcā. Skaidrojums ir – „rasisms ir ideoloģija un politika, kas balstās uz nostādni, ka cilvēku rases jau no dabas ir fiziski un garīgi nelīdzvērtīgas, viena rase ir pārāka par citām un tādēļ „augstākas” rases tautas esot aicinātas valdīt pār „zemākas” rases tautām”. Rodas tikai jautājums, kas tieši domāts ar „augstākajām” un „zemākajām” rases tautām. Vai mēs paši varam izlemt, vai esam „augstākā” rase? Ja tā, tad no tā izriet, ka jebkura rase vai tauta var sākt sevi uzskatīt par galveno un tādā veidā apspiest citas rases vai tautas…
