Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 16.03.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Publiskajā telpā fiksēts komunikatīvās prakses tiesību pārkāpums sabiedriskajās ', 1.
  • Referāts 'Publiskajā telpā fiksēts komunikatīvās prakses tiesību pārkāpums sabiedriskajās ', 2.
  • Referāts 'Publiskajā telpā fiksēts komunikatīvās prakses tiesību pārkāpums sabiedriskajās ', 3.
  • Referāts 'Publiskajā telpā fiksēts komunikatīvās prakses tiesību pārkāpums sabiedriskajās ', 4.
  • Referāts 'Publiskajā telpā fiksēts komunikatīvās prakses tiesību pārkāpums sabiedriskajās ', 5.
  • Referāts 'Publiskajā telpā fiksēts komunikatīvās prakses tiesību pārkāpums sabiedriskajās ', 6.
  • Referāts 'Publiskajā telpā fiksēts komunikatīvās prakses tiesību pārkāpums sabiedriskajās ', 7.
Darba fragmentsAizvērt

1. Izvēles pamatojums
Šo gadījumu izvēlējos, jo tas liekas saistošs un vēlējos izpētīt to tuvāk, jo šajā gadījumā skaidri varēja saskatīt likuma normu un ētisko normu pārkāpumus, tāpēc vēlējos noskaidrot, ar kādu likumu palīdzību es šo pārkāpumu varu pierādīt.

2. Kāzusa apraksts
2008. gada 29. janvārī Liepājas pilsētas un novada laikraksts „Kurzemes Vārds” publicēja Ilzes Šķietnieces rakstu „Projekts beidzas ar pamatīgu pēršanos”, kuru rotāja ilustrācija ar plikām lauku sievām pirtī. „Kurzemes Vārds” ar rakstu un foto atsedza , kā tiek tērēta Eiropas Sociālā fonda nauda, jo pirtī netika tērēta tikai Latvijas nodokļu maksātāju nauda. Projekts tika finansēts par visas ES nodokļu maksātāju naudu. Viena no attēlā redzamajām sievietēm nolēmusi sākt tiesāšanos ar laikrakstu un sūdzas, ka pēc šīs publikācijas viņas „dzīve ir pārvērtusies par elli” – sveši cilvēki zvana no rītiem un vakarā un izsakot rupjības. Šajā gadījumā sievietes ir privātpersonas, nevis vēlētas personas vai personas, kas ieņem valsts vai pašvaldības amatus. Viņas arī nav sapulcējušās publiskā pirtī, lai tur par nodokļu maksātāju naudu izpriecātos – varbūt tādā gadījumā vēl varētu rast kādu attaisnojumu šādas fotogrāfijas publicēšanai. Šajā gadījumā žurnālistikas atklātības princips un sabiedrības tiesības zināt un redzēt nav samērojamas ar personas tiesībām uz privātumu. Jo vairāk, ja runa ir par vietējo presi, kuras lasītāju loks ir ierobežots, kuri cits citu pazīst, šai ētikas latiņai vajadzētu būt vēl augstākai. Pirms publicēt ko tādu, lieku reizi vajadzētu padomāt, ka katrs cilvēks šajā attēlā ir atpazīstams un ka avīzi lasīs arī šo sieviešu ģimenes locekļi un radinieki.

Atlants