Šie ir tikai daži no aspektiem, kas var likt pārvērtēt kristietībā par „pašsaprotamām” pieņemtās doktrīnas un to nozīmi. Mūsdienās, kad jau vismaz 200 gadus Rietumu pasaulē šīs doktrīnas vairs nav neaizskarams tabu temats, liela daļa sabiedrības Baznīcai piešķir vairs tikai simbolisku nozīmi (ja vispār izvēlas saglabāt kristīgo identitāti). Jau sen ir pagājis tas laiks, kad Baznīcai piederēja politiska vara (un iespēja apkarot tos, kuri apšauba tās oficiālās nostādnes). Turklāt mūsdienās ir pat tendence atdzimt tam, pret ko Baznīca ir visaktīvāk vērsusies kopš saviem pirmsākumiem - senajām jeb pagāniskajām ticībām. Iespējams, viena no Baznīcas „dzelzs priekškara” krišanas izpausmēm bija skandalozo Dena Brauna romānu („Da Vinči kods” un „Eņģeļi un dēmoni”) lielā popularitāte par spīti tam, ka romānos ir daudz vairāk fantāzijas nekā pamatotu spriedumu par vēsturi.
Kāda šīm tendencēm būs nozīme nākotnē, to, protams, pagaidām var tikai minēt. Taču jāņem vērā, ka Baznīcas ietekmes vājināšanās var atņemt Rietumu pasaulei to, ko Konstantīns radīja sava laika Romas impērijā, proti, sabiedrību konsolidējošu vērtību sistēmu.
…
