Kādā jaukā rudens dienā es izdomāju aiziet uz mežu. Tikai nebiju izlēmis par laiku. Vai lai es eju, kad saule aust, pieliedama debesis ar gaiši oranžiem stariem? Vai arī man jāiet, kad saule ir uzšūpojusies tieši virs mūsu galvām? Vai tomēr man jāizbauda brīnišķīgais saulriets un stunda pēc tā? Kas ir šī noslēpumainā stunda, kad saule otrpus bezgala plašā apvāršņa nozūd? Kas šajā starpposmā starp dienu un nakti notiek?
Visnoslēpumainākajā dienas posmā, kad visa dienas dzīvā radība gatavojas naktsmieram, es devos uz veco mežu. Ejot pāri klajumam, mežmalā es novēroju dīvainu parādību. Viens pēc otra ar piecu minūšu starpību mežā vienuviet sapulcējās dažādi meža zvēri: staltie stirnu buki, rudais kūmiņš lapsa, baltļipītis zaķis, sirmais meža valdnieks alnis un steidzīgais mežacūku bariņš. Kādus brīnumus es redzu! Gandrīz nevarēju tam noticēt, ka ieraudzīju tik daudz dzīvnieku kopā īsā laika posmā.
