Lai varētu sākt runāt par prasmi uzstāties ar runu- ir jānoskaidro, ko tad īsti nozīmē retorika.
Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā ir rakstīts: „1. Retorika ir zinātne par runas mākslu; daiļrunas teorija. Klasiskās retorikas teorijā Senajā Grieķijā un Romā runai bija izvirzīti vairāki svarīgi nosacījumi: 1) runas satura sistematizēšanas veidi un tajā izmantojamie pierādījumi; 2)runas dalījums: ievads, izklāsta daļa, nobeigums; 3) runas stils (parastais, vidējais, augstais); 4) runas iegaumēšanas paņēmieni; 5) runas pasniegšanas veids. Mūsdienās retorika kā mācību priekšmets ir vairākās humanitāro augstskolu programmās, kā arī vispārējā izglītībā valodas un literatūras mācību priekšmeta ietvaros. 2. Retorika ir daiļrunīga, bet tukša, bezsaturīga runa.”
Labai runai ir ļoti liela nozīme, jo ar runu var daudz panākt. Tikpat liela nozīme ir arī cilvēkam, kurš runā. Viņam ir jāmāk „iznest” runa. Monteskjē ir teicis: „ To, ko orators zaudē [runas] dziļumā, viņš kompensē ar tās ilgumu.”…
