Stoiķi pielīdzina filozofiju dzīvniekam, saskata analoģiju starp dzīvnieka organisma kauliem un dzīslām un filozofijas loģisko „muskulatūru”, starp ķermeņa miesisko masīvu un ētiku, bet filozofijas dzīvo dvēseli saskata fizikā.
Jautājumā par filozofijas sastāvdaļu didaktisko nozīmi stoiķu uzskati pilnībā nesakrita. Zēnons uzskatīja, ka filozofijas apgūšana jāsāk ar loģiku, pēc tam jāiepazīstas ar fizikas pamatiem. Šo filozofijas zinātņu pamatu apgūšana rada nepieciešamos priekšnoteikumus stoiķu ētikas izpratnei. Ievērojamais stoiķu mācības teorētiķis Hrīsips, kurš izveidoja šīs mācības „kanonu” un noformēja to kā vienotu filozofisku doktrīnu1, rekomendēja citu stoicisma filozofijas apgūšanas kārtību, proti: loģika – ētika – fizika.
Neskatoties uz šīm atšķirībām, jau Senās Stojas pārstāvji, atzīmējot ētikas vadošo lomu savā mācībā, uzsvēra, ka bez fizikas, kas izprasta kā dabas filozofija, kā vienota mācība par dabu, cilvēku un universu, nav iespējama stoiķu ētikas galvenā principa – dzīvošana saskaņā ar dabu – patiesa izpratne, jo kosmosa un cilvēka iedabas likumi ir vienoti. …
