Katru dienu mēs sastopamies ar vārdu ‘personība’. Cilvēku var uzskatīt par personību tikai tad, ja tas pieņem neatkarīgus lēmumus, kas ir saskaņā ar viņa ideāliem un vērtībām. Cilvēks nepiedzimst par personību, bet gan par tādu kļūst savstarpējā komunikācijā ar apkārtējiem. Diemžēl ne visi sabiedrības locekļi ir toleranti un spējīgi saprast un pieņemt pārējos kā personības, kas ir atšķirīgi. Tādējādi šie citādākie cieš un nespēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā. Skarbi, bet tāda ir realitāte. Nevienlīdzība sabiedrībā ir pastāvējusi jau senos laikos, tā pastāv šodien un, manā skatījumā, tai paredzams vēl ilgs mūžs. Šī noraidošā attieksme pret atšķirīgajiem tiek saukta par diskrimināciju, kas ir cieši saistīta ar stereotipiem un stigmatizāciju. Šie jēdzieni ir attiecināmi ne tikai pie sociālajiem procesiem, bet arī pie politiskajiem. Izstumšana no sabiedrības ir likumiski aizliegta.
Jau kopš Senās Grieķijas un Romas laikiem cilvēces sabiedriski politiskās dzīves pamati ir balstījušies uz politiskiem principiem, kuri, lai gan reti kad tikuši īstenoti dzīvē, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā un tiesīgi saņemt vienlīdzīgu likuma aizsardzību. Mūsdienās šie principi ir pilnveidoti un guvuši apstiprinājumu dažādos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību dokumentos (A. Pabriks, 2002:9).
Diskriminācija ir izplatīta problēma visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā.…
