Emocijas ir viens no svarīgākajiem jēdzieniem neiropsiholoģijā, kas pētī cilvēku uzvedību, rīcību, domāšanu dažādās dzīves situācijās. Šis jautājums ir nodarbinājis dažādus pētniekus daudzus gadsimtus. Gadu laikos ir bijušas dažādas teorijas, kurās raksturotas atšķirīgas šī jēdziena skaidrojums:
Z. Freids emocijas raksturoja kā pastiprinātu vai samazinātu jūtu diskomfortu smadzenēs, kur domas parāda rezultātu, salīdzinot savā starpā vēlmes ar noteiktiem priekšstatiem, to neatbilstību starp vēlamo un esošo.
Džeims- Lange savukārt izstrādāja emociju teoriju, kuras būtību raksturo, ka pēc noteikta kairinājuma , kas izsauc emocijas, cilvēks izjūt šīs emocijas kā fizioloģiskas reakcijas organismā t. i. emocijas ir fiziskās izjūtas( mēs skumstam tāpēc, ka raudam; dusmojamies, tāpēc , ka saņemam kādu emocionālu triecienu).
Kenons- Bards savos pētījumos pierādīja, ka emocijas nav fiziska reakcija uz notikumiem, bet gan , ka emociju veidošanās procesā piedalās nozīmīgas galvas smadzeņu daļas, kuras ir atbildīgas par emocijām. Pētnieki uzsvēra, ka uztverot notikumus, kuri izsauc emocijas, nervu impulsi vispirms iziet caur talāmu. Pēc tam uzbudinājums sadalās 2 daļās: puse aiziet uz lielo pusložu garozu, kurā veidojas subjektīvi pārdzīvojumi bailēm, naidam, priekam; otra puse aiziet uz hipotalāmu, kas izraisa fizioloģiskas reakcijas. Pētījumos tika apstiprināts, ka talāms ir emociju centrs.…
