20.gadsimta 80.gadu ievērojamākais prozaiķis, Alberts Bels, savā romānā „Cilvēki laivās” vēsta par sūro kuršu tautas likteni, kurš nolemts iznīcībai, par viņu ticību un kariem, cilvēkiem, kuri cīnās par savu tautu un zemi, kuri cīnās paši ar sevi un savām pretrunām, saviem ”Sventes kalniem”. Par ļaudīm, kuri ikdienas cīnās par sevi, bet cīnoties piemirst, kas viņi ir....
Taču romānā autors stāsta arī par Melnkrantes jauno paaudzes pārstāvi - jaunu, īpatnēju un augstām morāles vērtībām apveltītu puisi un viņa dzīves sapņiem un mērķiem.
„Jonatans, kursis”
„Pasauli Kuršu kāpās Jonatans Dardeģis pazina jau astoņpadsmit gadus.
Kad Jonatans paaugās, viņš uzzināja, ka ir jūrā dzimis.
Jonatans bija otrais bērns laivu būvētāja – zvejnieka ģimenē.’”
„Jonatans pasaulē ieradies strauji, Tak otrais bērns! Dzemdības noritējušas viegli..
Pusminūtes laikā tēvs pārgriezis un pārsējis nabas saiti. Tikai tad viņš pamanījis, ka puika nedvašo.
Ne balss, ne elpas!
.. Tēvs paķēris zēnu aiz kājelēm, patirinājis gaisā, iemērcis jūrā, noskalojis un uzdevis reiz pa dupsi.
Puika tūlīt iebrēcies un taurējis nepārtraukti...”
Autors lasītāju ar Jonatanu iepazīstina kā jau ar dzimušu zvejnieku – šis arods viņam ierakstīts likteņa cilpā. Protams, kā jau zvejnieks būdams, Jonatans dzīvojis veselīgu bērnību bez slimībām un kaitēm. Bet varbūt augstākie spēki viņu saudzējuši, jo tam priekšā bijuši svarīgāki pārdzīvojumi?…
