Ievadījums. Ievads ir dramatiska saviļņojuma pilns un kļuvis par drāmas uzbūves organisku daļu. Dzejniekam personas jāparāda plaši izvērstās situācijās, kas ierobežo jau tā mazo galvenajai darbībai atvēlēto laiku, un arī priekšspēle iegūst izklaidējošo nokrāsu.
Ikvienai lugai vajadzīga priekšspēle. Vispirms jāraksturo apkārtējā vide un lugas temps. Pēc priekškara atvēršanas pirmo akordu ir „jāpiesit” tik stipri un akcentēti, cik atļauj lugas raksturs.
Pretspēkus var parādīt straujās darbībās lugas pirmajās ainās.
Pareiza ievadījuma uzbūve: spilgti iezīmīgs akords, izvērsta aina, iespējami īsāka pāreja uz pirmo satraukuma momentu.
Satraucošais moments. Šajā vietā varoņa jūtu vai vēlmju, vai pret varoni pretējo spēku iespaidā darbība kļūst strauja. Tas, kas lugas ievadījumā liek nojaust tās noskaņu un krāsu, kļūst arī par varoņu virzošo spēku. …
