Cilvēku savstarpējā saistība pēc būtības var būt konstruktīva vai destruktīva. Ē. Fromms uzskata, ka apzināta pieauguša cilvēka mīlestība ir produktīvas savstarpējas saistības iemiesojums. Šādu mīlestību viņš definē kā „apvienošanos ar nosacījumu sargāt otra veselumu un individualitāti”. Viņš analizē trīs ļoti izplatītus maldus attieksmē pret mīlestību:
Svarīgi būt mīlētam,
Grūtākais atrast piemērotu objektu,
Mīlestība ir dāvana, brīnums.
Ē. Fromms argumentēti parāda, ka svarīgi ir prast mīlēt un katrā cilvēkā ir mīlestības cienīgas iezīmes un liels potenciāls, kura uzplauksme jārosina, veidojot smalkas un gudras attiecības, kas iespējamas tad, ja mīlot cilvēks ir spējīgs uz augstu ieinteresētību, dziļu otra izzināšanu, cieņu, rūpēm un atbildību par izredzēto, par citu cilvēku labklājību vispār.…
