Muzikālās spējas (pēc vispārējās psiholoģijas klasifikācijas) ir speciālas, t. i. tādas, kas nepieciešamas kādai noteiktai, speciālai darbībai. S. Rubinšteins, B. Anaņjevs, B. Teplovs uzskata, ka speciālās spējas kļūst par radošām tikai tad, ja to struktūrā parādās un darbojas arī vispārējās spējas. B. Teplovs ir akcentējis domu, ka DARBĪBA ir spēju attīstības pamatā: “Ne jau tur slēpjas lietas būtība, ka spējas atklājas darbībā, bet gan tajā apstāklī, ka SPĒJAS VEIDOJAS DARBĪBĀ”.[6. 20.]
Grūti novilkt robežu starp jēdzieniem “muzikalitāte” un “muzikālās spējas”. Par to liecinās tālāk minētie piemēri.
Muzikalitāte ir spēju specifiska sintēze un muzikālās apdāvinātības dominējošais rādītājs. Muzikalitātes pamats – emocionālā atsaucība uz mūziku.
S. Naumenko uzskata, ka muzikalitāti veido dažādu personības īpašību un dotumu komplekss. Tātad šajā kompleksā jāapvieno tās spējas, kuras nepieciešamas jebkuras muzikālās darbības veida izpildei un kuru attīstību nosaka pati mūzika – tās būtība.
I. Rags raksta, ka muzikalitāte ir muzikālās dzirdes (plašā nozīmē) komponents.
K. Orfs savā pieredzē ir pārliecinājies, ka ļoti reti var sastapt pavisam nemuzikālus bērnus. Gandrīz vienmēr var atrast ceļu, kā izraisīt bērnā emocionālo atsaucību uz mūziku un veicināt viņā apslēpto spēju attīstību.…
