No rīta pieceļamies un vakarā ejam gulēt. Tikai vieta un vide katram mums ir pilnīgi atšķirīga. Iemesli? Apstākļi? Varbūt neizmantotas iespējas? Cēloņi vai sekas? Varbūt pieticība, vai arī mūžīga neapmierinātība ar visu un visiem? Kāda nolemtības sajūta? Man tuvs cilvēks reiz jautāja savam, kādās lauku mājās dzīvojošam kaimiņam: “Kāpēc tu tā dzīvo?” Un atbilde ir bijusi visai neizprotama, bet godīga: “Manam laikam pietiks!” Nenoliedzami, ka cilvēkam ir rūgtums, jo savulaik šis cilvēks esot daudz māju cēlis, un mums visiem zināmo vēstures notikumu dēļ, nu jau pagājušajā gadu simtenī, ir tās mājas zaudējis. Neapšaubāmi, ka vēsture bija netaisna, bet pazīstot šo iepriekš minēto cilvēku, šķiet, ka drīzāk savu lomu ir nospēlējusi sāpošā dvēsele. Ne jau par visām laukos esošām mājām un dzimtām var dziedāt un uz tām attiecināt Raimonda Paula dziesmu “Smaidas”.
Pašā dabā viss rit savu gaitu. Šķiet, ka arī cilvēkam ir nepieciešams apstāties: padomāt, ieklausīties sevī un savos tuvajos. Nevar visu laiku ripot tas vāveres ritenis. Ārā tāpat taču diena mijas ar nakti, vai arī pienāk gan ziema, pēc tam vasara. Šobrīd gribētu padomāt par cilvēku laukos. Šīs atšķirības, un pat galējības ko sastopam laukos!!! Pensionāru vai sūnu ciems?! Savulaik, daudzi ir teikuši, ka, ja nav meža vai veikala, tad nav jēgas saimniekot laukos.…
