INTELEKTUĀLO VĒRTĪBU RAŠANĀS UN AIZSARDZĪBAS ATTĪSTĪBA
Intelektuālā īpašuma atsevišķie elementi, proti autortiesības, parādījās ļoti sen. Jau Senajā Grieķijā pastāvēja noteikumi, kuri bija daudzos aspektos analoģiski mūsdienu autortiesībām: traģēdiju teksti bija pakļauti obligātai saglābšanai, vēlākai kontroles īstenošanai, lai izrāde, kuru izpildīja uz skatuves, atbilstu īstajam autora iecerei. Eshila, Safokla un Evripīda daiļdarbiem bija jāstājas publikas priekšā neizķēmotajā veidā. Honorārs, kā radošās darbības apmaksas forma, īpašumtiesību īpatnības uz mākslas darbiem bija pazīstama vēl Romiešu tiesībās. Toties kopumā jaunrades ”ekonomiskās puses” juridiskam noformējumam ilgu laiku netika piešķirta īpaša nozīme, jo vajadzība tirgot ar intelektuālās darbības rezultātiem parādījās vēlāk. Līdz tam brīdim tādi rezultāti izplatījās ārpus tirgus un nebija ekonomiskās apgrozības objekti. Vēstures gaitā sev iztiku atrada gan orators Cicerons, gan filozofs Spinoza, gan hronists Nestors, bet parasti viņu peļņa nebija saistīta ar radošo darbību. Sabiedrības ”intelektuāla potenciāla” izpausmes vēsturiskās formas bāzējas uz mecenātu sistēmu – rodošo cilvēku subsidēja valdnieki. Leonardo da Vinči bija spiests atzīt: ”Kalpoju tam, kas man maksā”, arī Mocarts bija galma mūziķis. Šīs „ārpus tirgus” atbalsts sekmēja daudzu šedevru radīšanu.
…
