Mantošana ir saistīta ar kādas personas – mantojuma atstājēja – nāvi vai nāves prezumpciju. Tātad, kamēr persona ir dzīva, mantošana nevar notikt. Mantošana ir nomirēja (defunctus) mantas pāreja uz mantinieku, tas ir mantojuma atstājējam piederošās kustamās un nekustamās mantas, viņa tālāk nododamo tiesību un saistību pāreja uz mantiniekiem mantojuma atstājēja pēdējās gribas aktā vai likumā noteiktajā kārtībā. Mantojums – kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Mantojuma atstājējs - mirušais vai par mirušo izsludinātais. Mantinieks – persona, kurai pieder mantojuma tiesības.
Testamentārā mantošana – attiecības mantas pārejai, kad mantojuma atstājējs, vēl dzīvs būdams paredz kārtību kādā mantojums pāriet uz mantiniekiem. Šo sadalījuma aktu sauc par testamentu. Testamentārā mantošana ir mantošanas kārtība, kas noteikta ar mantojuma atstājēja likumā paredzētajā kārtībā taisītu testamentu. Testaments – vienpusējs tiesisks darījums, ieceļot saviem īpašumiem mantiniekus. Testaments ļauj testatoram pašam organizēt savu īpašumu tālāko likteni. Katrs vēlāk sastādītais testaments atceļ iepriekšējo. Testaments - katrs vienpusējs rīkojums, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu, vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām. Testators – cilvēks, kurš raksta testamentu. Testamenta izpildītājs – rīcības spējīga persona, kuru iecēlis mantojuma atstājējs testament vai citā viņa gribas aktā nolūkā, lai tiktu izpildīts testaments, kas stājies likumīgā spēkā. …
Referāts notariāta tiesībās. Darbā mēs parunāsim par testamentāro mantošanu, gan par tās vēsturiskiem aspektiem, gan par LR Civillikumā apskatītiem testamentārās mantošanas vispārīgiem noteikumiem. Piemēram tiem, kas attiecas uz neatraidāmiem mantiniekiem, to neatņemamā mantojuma daļu, vai atstumšanu no mantojuma.
